Tas brīdis, kad ar tevi neviens vairs negrib sadarboties

Atklātajā monologā Flins ieskicē radušās situācijas cēloņus, par kuriem ASV smagās mūzikas kuluāros spriedelē jau sen. Runa ir par Roba abrazīvo raksturu un diktatorisko grupas vadības stilu: “We have grown apart as people. Musically we have grown apart [..] I have suffocated these guys. [..]

I got some rough edges; I’m kinda of a barnacle. Those rough edges have given us the success we have but they have also hurt people around me.

I got a lot of drive but I’v got a lot of anger, rage. And that kind of drive has illianated folks in the band.”

Tiesa, nav pārsteigums, ka MH galvenās baterijas saturs ir tieši šāds, ja zina kaut vai dažas Flina bērnības/jaunības nianses: dzimis kā Lawrence Matthew Cardine un vēlāk adoptēts (jaunie vecāki vārdu mainīja uz Robert Conrad Flinn), iesaistīšanās ielu bandās (“street gangs”) ar visu no tām izrietošajām sekām utt. Kā minētajā video atzīst pats Roberts, ceļš uz iekšēju mieru un stabilitāti viņam ir bijis ļoti garš un acīmredzami nepietiekams:

“20 years of therapy and it apparently was not enough.”

Tikmēr ģitārists Demels savā paziņojumā par notiekošo ir krietni lakoniskāks: “People naturally grow apart over time and it’s no one’s fault.”

Visdrīzāk (vismaz Latvijā dzīvojošajiem) latviešiem 2015.gada 10.septembrī Liepājas “Fontaine Palace” grupas pašreizējā un visspožākā sastāva priekšnesumu bija iespēja baudīt pirmo un pēdējo reizi, jo, lai arī neviens nezina, kas notiks nākotnē, tomēr ir skaidrs, ka Demela, Makleina un MH ceļi ir šķīrušies.

“I don’t know what the future holds. We’re all a little scared. [..] This upcoming tour is going to be a celebration of this era of this music and this lineup. So, come out and have a drink with us on “Freaks and Zeroes” tour.”

Gan no vietējiem rokmūzikas pazinējiem, gan ārvalstu paziņām ir dzirdēti pārspriedumi par to, kāpēc, viņuprāt, MH tā arī nekad nav sasnieguši mūzikas industrijas tā saukto A klasi jeb augstāko plauktu. Nu, un tagad vēl šis paziņojums, kas nešaubīgi piemet pagales “nu, un ko es teicu?! Tur neko citu nevarēja gaidīt!” ugunskuram. Tiesa, tepat Latvijā, kā arī pasaulē pietiek piemēru tam, kā grupas izjūk ļoti dažādās stadijās it kā atšķirīgu iemeslu, bet patiesībā viena un tā paša (lai neteiktu identiska) iemesla dēļ, kuru veido trīs elementi:

attiecīgajā brīdī parādījušās neadekvātās ambīcijas, radušos panākumu negatīvā ietekme uz indivīda raksturu un nespēja, nereti arī nesapratne par nepieciešamā darba apjomu un intensitāti jaunajos apstākļos.

Kā parasti, cilvēcisko attiecību pamatā ir individualitātes, kuras vai nu savā starpā sadzīvo vai nesadzīvo, kas ilgtermiņā savukārt ir atkarīgs no tā, kā kopēji radīto pievienoto vērtību uztver un vērtē attiecībās iesaistītie. Lai kā tur arī (ne)būtu, retoriskā un subjektīvi ekstravertā doma mūžīgi paliek viena un tā pati: (kāpēc) vieni var, bet citi nevar. (?)

‍