Mūsdienu [pop]mūzikas doktors Eds Šīrans

Pasaulē ir ārkārtīgi daudz mīlasdziesmu autoru, kuru dziesmas izskan pa radio un ir labi pazīstamas; vēl vairāk ir tādu, par kuru eksistenci neviens nenojauš. Un tad ir Eds Šīrans.

Atceros, ka mūziķa koncertapaziņošanas dienā Facebook ierakstīju ziņu: uz šo koncertu jāaiziet neatkarīgino tā, vai mūzika uzrunā vai nē. Saņēmu atbilstošu komentāru, ka, ja riebjasmūzika, tad ir labāki veidi, kā iztērēt 70 (vai cik tur tos) eiro. Nu… jā, dabīgi,bet, saprotiet, ir koncerti un priekšnesumi, kas vienkārši jāredz klātienē kautvai tāpēc, lai piedzīvotu burtiski zinātnisko fenomenu – četru akordu progresiju,kas atkārtojas divas stundas no vietas un hipnotiski iedarbojas uz desmitiemtūkstošu cilvēku. Protams, kā mazliet enerģiskākas, ne tik nepārtraukti jutekliskasun pat mazliet erotiski piesātinātas mūzikas cienītājam koncerta vidū ļoti gribējāsfiksi ieslēgt “Vacuity”, bet šī sajūta(un arī nekas cits) neietekmē, cik ļoti novērtēju un cienu par mani piecusgadus jaunāka mūziķa paveikto. Visbiežāk šķiet, ka mazliet biklais (un tiešitamdēļ tik šarmantais) rudmatis vienu rītu vienkārši pamodās slavens, jo taču sacertik populāras un visiem viegli saprotamas dziesmas. Patiesībā, atbildot uzjautājumu par panākumu atslēgu, kārtējo reizi izskan tikai viena īpašība.

Edvarda Kristofera Šīranasapnis bija kļūt par dziedātāju un ar šo nodarbi nodrošināt sev iztiku. Savaizskata un ne visai vīrišķīgo fizisko dotumu dēļ Anglijas pilsētā Halifaksādzimušais puika bija regulārs apsmiekla objekts gan skolā, gan ārpus tās.Jaunieša dzīvi vieglāku nepadarīja labās auss bungādiņas trauma, un beigubeigās zēns vēl sāka stostīties, vairs nespējot raiti pateikt nevienu teikumu. Kadpuisim palika deviņi gadi, tēvs dēlam nopirka Eminema ierakstu, kas kļuva netikai par nākamās superzvaigznes emocionālo, bet, ja tā var teikt, arī fiziskopatvērumu: iemācījies visu dziesmu tekstus un tos regulāri atkārtojot, Edvardssāka stostīties arvien mazāk. Nu, un tad vārds pa vārdam, dziesma pa dziesmai…un Eds Šīrans muzicē kopā ar The Rolling Stones un trīs reizes izpārdodVemblija stadionu. Kāds teiks, ka uzrakstīt 2-4 akordus nav liela māksla un tasjau ir nekas vairāk par, tā teikt, “aizkauta suņa gaudošanu”, bet… Lai būtutiesa, ka populārā mūzika ir populāra jebkādā kondīcijā elementāri uztveramāprimitīvisma dēļ, kam nereti ir diezgan maza saikne ar dzīvam organismam tiksvarīgās augstvērtīgas mākslas pievienoto vērtību. Tomēr ir milzīga atšķirībastarp trulu biznesa projektu bez jebkāda artistiska pamata un dziļi personīgu,īstu, nesamākslotu un kaislības pilnu stāstu, kurš nekad nenovecos, nekadneapniks un nekad neatstās vietu vienaldzībai.

Pirms koncerta ap britumūziķa uzstāšanos notiek masveida kustība: organizatori nepaguruši ziņo pargaidāmajām ļaužu masām, informē par iespējām gūt dažāda veida palīdzību unmudina apmeklētājus nekavēties to darīt pie pirmās nepieciešamības; popmūzikaspretinieki neslēpj savu attieksmi un Facebook organizē “Es neiešu uz EduŠīranu” un tamlīdzīgi… Viss notiek! Rakstot šo apskatu, atceros dažas interesantasnianses par apmeklētājiem, koncerta iesildītājiem un vēl šo to, bet… nekas notā vairs nešķiet būtisks un pieminēšanas vērts.

Tūkstošiem meiteņuspiedzienu pavadīts, Eds Šīrans kāpj uz skatuves un atskan “Castle on thehill”. Dziesmas pirmā rindiņa “when I was six years old I broke my leg” definēvakara gaisotni, kas ar katru nākamo dziesmu arvien attīstās, proti, mūziķisatklāj sevi visu tādu, kāds viņš ir tur, augšā uz skatuves, viens pats ar savuinstrumentu un speciāli viņam uzmeistaroto lūperi (loop station).

Šo fantastisko ierīci,kas viņam nodrošina iespēju būt viena cilvēka grupai, Eds atzīmē uzreiz pēcpirmās dziesmas: “Everything you’ll hear tonight is completely live. It’s justme, my guitar and my loopstation”. Jāatzīst, piemēram, Tomijs Emanuels tāsaucamo one man band efektu nodrošina bez jebkādām palīgierīcēm, bet tasnekas. Arī lūperis ir jāprot darbināt, un līmenis, kādā to dara Šīrans, irpatiesi apbrīnojams.

Nākamā atskan “Eraser”,kas apvieno šobrīd renesansi piedzīvojošo repu komplektā ar monotonu, ritmiskupavadījumu un melodisku piedziedājumu. Nevaru nepamanīt ritmiskās vārduskaitīšanas man līdz galam neizprotamo ietekmi uz mūsdienu jauniešiem un joīpaši meitenēm/sievietēm: tiklīdz atskan rečetatīvs – blakus stāvošās sieviešukārtas pārstāves spiedz tā, ka es vairs nedzirdu dziesmas tekstu. “Katramsavs”, nodomāju un turpinu vērot uz skatuves notiekošo, un tieši tajā (jauotrajā!) dziesmā Šīrans sāk izmantot sava pedāļa piedāvātās iespējas, proti,piedziedājumu dzied trīsbalsīgi un pavadījumu piepilda ar vismaz četrāminstrumentālajām partijām. Dziesma beidzas un es saprotu, ka viņš ir ne tikaisava aroda meistars, bet arī vienkārši mīļš, jauks cilvēks, kurš no milzīgasskatuves ar sev pie kājām vieglā eiforijā esošajiem jauniešu tūkstošiemsarunājas kā ar sen satiktiem paziņām vietējā krodziņā. Izstāstījis par savupieredzi ar Rīgu un sirsnīgi pateicies par ierašanos uz viņa koncertu, Edvardsiesāk “The A Team” – dziesmu, kuru viņš jau desmit gadus spēlē katrā koncertā.Stāvu, klausos un pieķeru sevi domājam par eņģeļiem, bēdām, skūpstiem,mīlestību… Nē, nu par ko gan citu domāt Eda Šīrana koncertā?!

Pirms nākamās dziesmas“Divide” Eds tā starp citu paziņo, ka šodien izdevis albumu “No.6Collaborations Project”. Diska materiāls radies ASV pilsētā Nešvilā, kamērmūziķis dzīvojis mājā, sacerējis dziesmas un ik pa laikam sagaidījis ciemossavus, kā viņš saka, vienkāršos draugus. Nu, tādus kā Bruno Mars, DžastinsBībers, Eminems, 50cent un dažus citi. Lūk, un šis notikums esot jāsvin, jo tikdaudz viesu sanākuši un visi tik priecīgi… “I lose my voice, you lose yourvoice. We sing as loud as we can, allright?!” Lieki peibilst, ka tieši tas arīnotiek un es jau sāku nervozi grābstīt pēc ausu aizbāžņiem. Sapratis, kaLucavsala patiešām dzied, pirms nākamās dziesmas “Bloodstream” mūziķispaskaidro publikai tās neatsveramo nozīmi viņa priekšnesumā, kā arī instruēļaudis pareizi izpildīt bounce, bounce kustību (iedomājies klasisku repavideo, kur ļaudis stāv bariņā un ar taisni izstieptu roku vēdina gaisu no augšasuz leju). “Feels weird but looks cool”, viņš piemetina un sāk spēlēt.

No šī brīža turpmākarvien skaidrāk iezīmējas Šīrana daiļrades tehniskā uzbūve, proti, visasdziesmas garumā fonā skan motīvs ar burtiski 3-4 akordiem pavadījumā un balsiharmonijā(s). Šis pagaidām ir vienīgais veids, kā izpildīties vienītī unvismaz pusi no koncerta radīt elpu aizraujošu sajūtu par vairāku mūziķuklātbūtni dzīvajā izpildījumā. Ar lūperi nav iespējams pēkšņi nomainīttonalitāti, ritmu vai kā citādi mākslinieciski izpildīties tā, kā to spēj dzīvagrupa vai arī iepriekš iestudēta muzikālā sagatave, taču Šīranam to nevajag.Mūziķis ir veiksmīgi atklājis savu – un te tiešām var atļauties teikt –formulu, kas viņam strādā tā, kā nevienam citam. Domāju, ka šāds efekts iespējamsgalvenokārt dinamikas dēļ, kas tiek panākta, dziesmas pirmajā daļā sarakstotpiedziedājuma slāņus (vairākas ģitāras partijas, perkusīvās daļas un vokālāsharmonijas) un vēlāk tos kombinējot ar dzīvo spēlēšanu un dažiempapildinājumiem. “Bloodstream” nobeigums krāšņi atspoguļo pedāļa un, protams,paša Šīrana (ie)spējas.

Tiesa, šis ir brīdis,kad sevi pieķeru pie domas, ka notis, harmonijas un akordi sāk atkārtoties, kasnav pārsteidzoši, tomēr vēl joprojām esmu ieinteresēts. Vēl dažas dziesmas, kasnostiprina pārliecību par mūziķa personības harizmu un solo uzstāšanas tehniskovarēšanu. Nujā, nekas elpu aizraujošs neseko, bet tomēr… nu, tomēr viņš savulietu dara tā, kā to nedara neviens cits. Varbūt Damiens Raiss, kuraizpildījums mēdz saraudināt jau pirmajās taktīs. Šīrana balss, skatiens,gandrīz nekad nenozūdošais vieglais smaids… Nē, tas nav nekas oriģināls,inovatīvs vai ģeniāls, bet vienkārši patiess, īsts. Tas piesaista un uz ilgākuvai īsāku brīdi liek ļauties maigās mūzikas plūstošajiem pieskārieniem. Pirmsdziesmas “Tenerife Sea” viņš atkal mazliet parunā, instruē publiku, kā arīšoreiz lūdz apklust un ieklausīties. Kā ar burvju mājienu pūlis momentā apklustun atskan diezgan jutekliskais skaņdarbs, kura lielākais trumpis jau atkal irdaudzbalsīgais, harmoniski piesātinātais piedziedājums. Un tad seko kaut kas,ko es patiešām negaidīju.

Šīrans sāk spēlēt dziesmu“Lego house” no debijas albuma “+”. Man kā mūziķa daiļrades nezinātājam vienābrīdī sāk šķist, ka kaut kāda diezgan gara viņam šī dziesma padevusies, bet tadsaprotu, ka kaut ko līdz galam nesaprotu. Un tad pats autors, fonātrinkšķinādāms, saka sekojošo: “All the songs are pretty much four chords, so,you can play... well, here’s another song”. Mazliet samazinās temps, pamaināsritmika un seko, kā izrādās, jau trešā dziesma uz to pašu četru akordu bāzes.Stāvu ar platu smaidu un esmu gatavs viņam uzcelt pieminekli! Mūzikaacīmredzami šo jaunieti ir izveidojusi par veselīgi pašapzinīgu, paškritisku,par sevi paironizēt un pasmaidīt spējīgu personību, kura, lai gan pēc pašavārdiem, vēl joprojām ir kautrīga un nedroša, tomēr iedvesmo arvien vairākcilvēkus uzdrīkstēties nekautrēties no sevis, saviem trūkumiem un ieguldīt tossavas izaugsmes labā.

Sasodīts, četri akordi.Nu, četri - ne vairāk; un vēl piedevām puse vienādi! Kā to var!? Kā tasiespējams? Nē, man šis nepatīk un es ar garantiju nekad nekļūšu par šādasmūzikas fanu, bet šis ir kaut kas fenomenāls, kas ietekmē kā mani, tā arī vēl “dažus”miljonus cilvēku visā pasaulē. Standarta atbilde uz šo jau labi zināma undiezgan uzskatāmi pārbaudīta praksē, piemēram, ar Gangnam Style, bet šis tomērir pavisam cits stāsts. Kad Čārlijs Rouzs uzdeva jautājumu, vai viss, kas irlabs, arī tiks labi pārdots, Šīrans atbildēja: “No. If it has heart – it willsell. Anything with heart sells. Anything what makes anyone feel something willsell. [..] Stuff can just be good and do good things, but anything that reallyconnects with human beings on a really personal and heart level will bemassive.” Šajā intervijā arīdzan izskan pats svarīgākais mākslas, kā arīmūzikas biznesa aspekts: “I’ve only written songs from the heart. I don’treally see the point of making music if it’s not an expression of self or aform of therapy.”

Kad piecpadsmitajādziesmā es atkal izdzirdēju “beeeeibiiiiiiiiiii”, “kiss”, “dress” un citusterminus, kurus šajā vakarā jau vismaz padsmit reizes esmu dzirdējis, jā – manbeidzot paliek garlaicīgi. Kā smieklu gāzi nāsīs iepūš jautājums no manaskompānijas: “Vai šī dziesma jau nebija?” Iespurdzos tā, ka pašam neērti palika,bet ko es vispār no šī saprotu?! Stāv apmēram 45 tūkstoši sieviešu (pārējiebija līdzpaņemtie vīrieši) un spiedz divas stundas no vietas. Punkts.

Izskan vēl pārisdziesmas un tad vakara nagla – “Shape of you”. Superhits, pie kura bez Edastrādājuši vēl divi vīri, kopīgiem spēkiem padarot dziesmu par 2017.gadavisspēlētāko Spotify ierakstu.

Koncertu nobeidzekscentriskā “YouNeed Me, I Don't Need You” – dziesma, kas lieku reizi atgādina par Šīrana repa (unhiphopa?) bāzes stabilitāti un nozīmi mūziķa karjeras, kā arī personībasattīstībā. Un tieši tāda ir koncerta pēcgarša – maigs, mīļš, bet tomēr kautkāda iemesla pēc arvien jaudīgs enerģijas lādiņš, kas mudina rosīties, domāt,darboties un varbūt pat pašam sacerēt kādu mīlas balādi. Īsāk sakot –svarīgākais ir noticis.